Šajā lapā ir atsauces uz mūsu sadarbības partneriem. Ja pēc nospiešanas uz kādas no saitēm tu veiksi pirkumu, mēs, iespējams, nopelnīsim komisiju.
Ceļojums uz Jordāniju. Raksta autors: Andris Balodis. Foto autori – Zane Pilsneniece un Andris Balodis.
2019. gada skolu rudens brīvlaikā beidzot realizējām savu ilgi gaidīto vēlmi – apceļot Jordāniju. Ideja par to bija radusies precīzi pirms 4 gadiem, kad bijām Ammānā uz skolotāju kursiem (arī skolu brīvlaikā), taču bija ļoti saspringts grafiks, tādēļ bija tikai viena diena, kad varējām nopeldēties Nāves jūrā, un bez pašas Ammānas tikai viens no mums redzēja arī Jerash senpilsētu; tikai vēlos vakaros varējām pastaigāt pa Ammānas centru.
Pārsteidza cilvēku laipnība un draudzīgums, pie tam tolaik bez turkiem raksturīgās uzmācības un milzīgās vēlmes kaut ko pārdot.
Tālāk daudzviet minēšu iepriekšējo reizi, ar to domājot būšanu Jordānijā pirms 4 gadiem.
Pirms pāris gadiem tika būts arī Izraēlā un Palestīnā, tostarp nobraukts gar Nāves jūru līdz Eilatai.
Ceļojums uz Jordāniju bija iespējams pateicoties Ryanair lētajām biļetēm, kas tika pirktas aptuveni pusgadu iepriekš, jo, ja lidmašīnas biļete būtu vismaz 600 eiro katram, uz Jordāniju mēs noteikti nedotos.
Braucēji bijām trīs, ieskaitot gadu un 8 mēnešus veco Robertu, kurš jau ir pieredzējis ceļotājs un pabijis jau 13 valstīs, tajā skaitā pirmajās divās mammas puncī.
Ceļojums iesākās 17.10. vakarā, kad pēc skolu darbiem ar mašīnu braucām uz Viļņu, jo Ryanair uz Jordāniju lido no turienes.
Nakts pavadīta lētā viesnīcā.
Ceļojums uz Jordāniju: 8 dienas
1. diena
18.10. no rīta modinātājs zvanīja īpaši agri, jo lidmašīna izlido 8.25, bet jābūt pāris stundas iepriekš, kā arī jāatstāj mašīna iepriekš apmaksātā ilgtermiņa stāvvietā Xparking (35 eur uz 8 dienām) dažu minūšu gājiena attālumā no lidostas.
Lidojums bija īsāks kā plānots, un pēc nepilnām 4 stundām nolaidāmies lidostā Queen Alia International Airport, kas atrodas ap 30 km no Ammānas.
Jordānijas vīzas (40 JOD) (paši jordāņi saka džei dī, raksta JD) mums pirkt nevajadzēja, jo bijām iegādājušies Jordan Pass par 70 JD, kas citstarp sedz arī vīzas izmaksas, taču vīza bija vajadzīga Robertam (tā kā bērnam ieeja apskates objektos ir bezmaksas, Jordan Pass nav izdevīga).
Eiro uz JD mainījām pa ceļam esošā naudas maiņas kioskā, kur bija briesmīgi neizdevīgs kurss – tikai 0,60 (citur, kā vēlāk redzējām un arī mainījām, bija ~0,75). Kā izrādījās brīdi vēlāk, varēja maksāt arī ar karti. Īpaši šajā naudas maiņā “iegrābās” tie, kas pie blakus lodziņa samainīja divus tūkstošus eiro.
Piedzīvojumus sagādāja rezervētās automašīnas saņemšana – tā tika rezervēta caur Economy Car Rentals, izīrētājs – Omaish, kam pēc rezervācijā rakstītā mūs bija jāsagaida ar vārdu un uzvārdu uz A4 papīra lapas. Taču neviens mūs nesagaidīja, citu autoīres kompāniju darbinieki palīdzēt nevarēja, lai gan daudzkārt zvanīja uz mums dotajiem diviem tel. nr. – neviens neatbildēja.
Omaish kantora lidostā nav – tas jau mums bija zināms iepriekš.
Daži vietējie izteica domu, ka izīrētājs esot īstens musulmanis, bet piektdiena (todien bija piektdiena) taču esot brīvdiena, vai arī ka esam vienkārši apšmaukti. Atcerējos internetā lasītās gan labās, gan iznīcinošās atsauksmes par Omaish – ar mums tobrīd piepildījās ļaunākās prognozes.
Pēc kāda laika, man skraidot jau pa āru (cik ilgs laiks pagāja – nav ne jausmas), uzsauca sieva – izīrētājs bija uzradies.
Esot man zvanījis, bet sakot, ka mans telefona numurs neeksistējot.
Lai nu kā, mūs ar mantām salādēja milzīgā džipā, ar kuru dažu minūšu laikā aizbraucām līdz Omaish kantorim ārpus lidostas, kur tikām pie rezervētā Duster. Tālāk jau paši braucām līdz viesnīcai Noble hotel Ammānas centrā.
Ēkas ārējais izskats briesmīgs, kāpņu telpa arī, taču jauks onkulis Aladins reģistratūrā un vienkārša, taču ērta istaba. Santehnika turējās uz puņķiem, taču aptuveni tāda tā bija arī visās citās viesnīcās. Dienas atlikošo daļu veltījām romiešu teātra apskatei, tirgum, pastaigāšanai pa centra ielām, kas mums jau bija pazīstamas no iepriekšējās reizes.
2. diena
19.10. Lielais plāns – tikt līdz Aqaba pašos Jordānijas dienvidos pie Sarkanās jūras Akabas līča (~300 km).
Pamazām braucot lejā uz Nāves jūru pieturējām pie jūras līmeņa atzīmes. Pirms piebraukšanas pie Nāves jūras izbraucām nelielu līkumu pa veco Ammānas – Jeruzalemes šoseju, kas pirms 1967. gada kara bija dzīva satiksmes artērija un uz kuras atrodas arī tilts Damia bridge pār Jordānu, kas savienojis Jordāniju ar okupēto Palestīnu. Tilts saspridzināts, tikt līdz tam nevar (pirms tā armijas kontrolpunkts).
Izmetām arī līkumu līdz Baptism site (vieta, kur atrodas kristīgo konfesiju baznīcas) stāvvietai ar cerību ieraudzīt kaut ko no paša Baptism site. Taču nekā neieraudzījām, bet tērēt laiku, lai varētu pamērcēt kājas Jordānas ūdenī – nē, paldies, īpaši, ja tas jau darīts.
Tālāk ceļš veda gar Nāves jūru.
Jāsaka gan, ka nekā īpaši smuka neieraudzījām – aizraujoši un patiešām krāšņi skati ir no Palestīnas puses, taču te nekā. Pa ceļam bija arī vieta, kur var par brīvu piekļūt pie ūdens, taču to neizmantojām, jo noskaloties saldūdenī pēc peldes tāpat nebija kur. Iepriekšējā reizē Nāves jūrai tikām klāt caur glaunu viesnīcu, kas kādreiz celta pašā krastā, taču nu atrodas labu gabalu no tā – Nāves jūras līmenis nepārtraukti krītas, un ir prognozes, ka gadu 50 laikā Nāves jūras vietā būs izžuvusi – līdzīgi kā Arāla jūra.
Iemesls tam ir ūdens patēriņš – gandrīz viss ūdens, kas dabiski plūst uz Nāves jūru, tiek izmantots lauksaimniecībā, tostarp Jordānas ūdens.
Izbraucām arī līkumu kalnā līdz Nāves jūras muzejam, taču, tā kā tas tomēr neizrādījās iekļauts Jordan Pass, tajā negājām, taču izbaudījām skatu no blakusesošās klints uz Nāves jūru un Palestīnu pretējā krastā, kas noteikti bija tikpat labs kā no muzeja.
Braucot tālāk gar Nāves jūru, daudzviet redzējām karsta kritenes – gan mazas bedres, gan milzīgi iebrukuši laukumi – ne velti iet tur ir aizliegts, jo ir bīstami. Ik pa brīdim redzama kāda armijas bāze (drīzāk būtu jāsaka – bāzīte), kur sargtornī sēž novērotājs, kas skatās uz Izraēlas pusi, bāzītes pagalmā pikaps ar uzstādītu šaujamo. Tomēr sajūta nav neomulīga kā Izraēlā un okupētajā Palestīnā, kur šaujamie redzami bezmaz uz katra soļa.
Pēdējā gadsimta laikā šeit piedzīvoti vairāki kari, un, lai gan šobrīd Izraēlas un Jordānijas attiecības šķiet labas, tomēr, skatoties globāli, tur nekas nav beidzies.
Ceļš veda caur tuksnesi.
Dažviet uz ceļa bija saputināta kāda smilšu mēle, taču citviet, pamēģinot pastaigāt pa smiltīm, izrādījās, ka virskārta ir cieta kā akmens.
Labu gabalu pirms Akabas bija tāds kā robežkontroles punkts, kurā bija jāuzrāda gan pases, gan arī tika apskatīts bagāžnieks – tas laikam tāpēc, ka Akaba ir īpašā ekonomiskā zona, arī ar īpašu vīzu režīmu.
3. diena
20.10. Dzīvojāmies pa Akabu.
Izbaudījām Sarkanās jūras ūdeni. Izbraucām ar laivu, kam daļu grīdas aizņem logs, pa kuru varēja redzēt jūras ežus, koraļļus, nogrimušu kuģīti un pat nogrimušu tanku. Staigājot pa pilsētu secinājām, ka it kā piķa pleķi uz ietvēm ir no palmām nokritušās dateles.
Aizbraucām arī līdz Saūda Arābijas robežai (aptuveni 30 km), bet sapratām, ka to darīt bija bezjēdzīgi, jo gandrīz visu ceļu līdz turienei aizņēma dažādas ķīmiskās rūpnīcas, osta, naftas produktu rezervuāri utml. – ļoti nemīlīgs un nepatīkams ceļš.
4. diena
21.10. Devāmies uz Wadi Rum staciju.
Esmu lasījis, ka Wadi Rum stacijai esot bijusi liela nozīme arābu brīvības cīņās, un stacijā ir tāds kā neliels dzelzceļa muzejs ar vairākām vecām lokomotīvēm un vagoniem, taču informācijas uz vietas nav nekādas. Telpa ar kaut kādu informāciju un attēliem bija slēgta, taču mums parādīja stacijas dežuranta pulti.
Tālāk devāmies uz Wadi Rum viesu centru, kur ļāvāmies pierunāties izbraukt divu stundu līkumu ar džipu, kas mums nebija plānots. Mūsu šoferis un gids bija tipisks vietējais vīrietis brūnu ādu, brūnā halātā, līdzi brauca arī puisītis (viņa dēls?) visparastākajā t-kreklā un džinsās. Redzējām Lorenca avotu (Lawrence’s Spring), tam blakus lielu akmens bluķi ar paša Arābijas Lorenca iegrebtu tekstu (Arābijas Lorencs bija baltais, kas cīnījās un vispār daudz darīja arābu neatkarības lietā). Vēl uzrāpāmies paaugstā kalnā pa milzīgu sarkanu smilšu kāpu, bijām uz akmens arkas Burdah Rock Bridge, nelielā kanjonā Khazali Canyon, kura sienās ir seni attēli un kurā tobrīd pat bija ūdens (pirms dažām dienām esot lijis). Mūsu acīm interesanta bija arī beduīnu pilsētiņa.
Starp citu, Wadi Rum ir uzņemtas filmas “Marsietis”, “Zvaigžņu kari”, “Indiana Džons”, “Prometejs” un “Arābijas Lorenss”.
Pēc Wadi Rum devāmies tālāk Wadi Musa jeb Petru, pie tam braucām nevis pa Tuksneša (Desert Hwy), bet gan pa Karaļa šoseju (King’s Hwy), kas ir ar krāšņiem skatiem un pa kalniem, nevis vienkārši pa tuksnesi. Pa ceļam daudzas pilsētiņas, no kurām vienā nopirkām, iespējams, dārgākos ābolus, kādus jebkad esam pirkuši – par 6 āboliem, 6 persikiem un 1 mango samaksājām 15 JD (apm. 20 eur); sākumā domājām, ka esam vienkārši apšmaukti, bet, vēlāk redzot cenas līdzīgās vietās, sapratām, ka tā arī varētu būt.
Daudzviet iepriekš biju lasījis, ka pa šo ceļu Mozus vedis izraēļa tautu no Ēģiptes uz Apsolīto zemi – man gan nav skaidrs, kāpēc tas bija jādara ar šādu līkumu un pa tik sarežģītu ceļu.
Viesnīca Petrā Mousa Spring (Musas avots), kurā apmetāmies, savu nosaukumu guvusi no turpat blakus no kalna iztekošā avota, kura iztekai virsū uzcelta īpaša celtne. Ņemot vērā, ka ūdens šajā zemē ir īpaša vērtība (to visur un visam pieved ar cisternām; jo “biezāka” māja, jo vairāk ūdens tvertnes uz jumta, un, ja vēl vari atļauties mauriņu vai kādu koku, tā vispār ir ekstra!), šādas celtnes esamība uz vienkārša avota iztekas kļūst saprotama.
5. diena
22.10. Pēc iespējas agrāk no rīta devāmies uz Petru, lai pēc iespējas tur būtu pirms pusdienas lielā karstuma.
Pie ieejas Petras kompleksā pārliecinājāmies, ka iepriekš pirkt Jordan Pass tiešām ir izdevīgi, jo citādi ieeja Petrā maksā 50 JD (ap 70 eur). Tā kā bijām ar bērnu, mūsu mērķis bija iziet visvieglāko minimālo maršrutu (maršruti ir dažādas grūtības un ilguma), ko sekmīgi arī izdarījām, šādi redzējām kanjona ceļu, Dārgumu krātuvi (The siq to The Treasury), kolonādi, amfiteātri, kapenes, Ad Deir.
Lai gan ne visur tas bija viegli senā milzīgo akmens bruģa plākšņu un akmeņu dēļ, tomēr ar bērnu ratiem ceļš bija pieveicams, un nebija vajadzīgi ne elektromobiļu, ne zirgu pajūgu, ne ēzeļu transporta pakalpojumi.
Mūsu gājiens aizņēma 5 stundas, kuru laikā pēc pieejamās informācijas nogājām 4 km turp un atkal atpakaļ.
Ja kādam tas šķiet noderīgi, tad uz pieaugušo šim maršrutam būtu vajadzīga 1,5 l ūdens pudele, jo dzert gribas nepārtraukti, citādi nāksies dzeramo pirkt uz vietas par milzīgu naudu. Gaisa temperatūra nebija īpaši augsta – ap 24’C, taču atrasties tiešos saules staros bija visai cepinoši.
Par laimi, lielākā mūsu ceļa daļa veda caur kanjonu, kur saule iespīd minimāli.
Petrā, kā arī citur, lietus gadījumā iespējami pēkšņi plūdi, pie tam pirms gada šādos plūdos bojā gājuši 9 cilvēki.
Pēcpusdienu izmantojām tuvākās apkārtnes izbraukāšanai, vēlāk arī lai paskatītos, kā aiz Petras kalniem riet saule, kā arī vakariņām.
6. diena
23.10. Pa to pašu Karaļa šoseju devāmies tālāk uz Karak, kur visai ātri apskatījām pili (attēls Karak) – tajā citstarp ir skaistas ejas un citas telpas, taču pēc vakardienas bijām visai noguruši, tāpēc drīz vien devāmies tālāk uz Ammānu.
Pa ceļam īpašas ievērības vērts bija Mudžibas aizsprosts (Mujib Dam) – milzīga kanjona apakšā tek maza, maza upīte, uz kuras uzcelts liels aizsprosts (attēls Mujib Dam). Citstarp šī ir tā pati upe Wadi al Mujib, pa kuras kanjonu var doties “slapjos” pārgājienos, bet, tā kā tas atļauts tikai no 18 gadiem, tad mums tas šoreiz nederēja. Taču mums tāpat aizraujoši bija tikt cauri šim milzīgajam kanjonam, kas pēc dažādiem aprakstiem esot vēl ievērojamāks par Lielo Kanjonu. Blakus aizsprostam nopērkamas zivis, kas tiek ķertas aizsprosta ezerā.
Pēc kāda gabala piestājām, lai apskatītu apkārtni no kāda kalna malas, un pēkšņi ar traktoru uzradās vietējais jordānietis – vīrietis ap gadiem 50. Lai gan vārdiski sazināties bija tikpat kā neiespējami, tikām uzaicināti pie viņa ciemos turpat blakus. Viņa saimniecība sastāvēja no aitām, kazām, zirga, ēzeļa, pāris suņiem, divām ūdens cisternām (pieļauju, ka tā konkrētajos apstākļos ir liela bagātība) un piekabes, kurā viņš, šķiet, dzīvoja, kad uzturējās šajā saimniecībā (cik sapratām, mājas viņam ir citur).
Zemē uzreiz uzradās brezenta paklājs, matracis, pāris spilveni, kā arī ēdamais – apaļā arābu maize, ceptas pupas, humuss un vēl šis tas, ko nemācējām identificēt. Tika piedāvāta arī kafija, bet aizpļāpājāmies (cik nu to varēja saukt par pļāpāšanu, jo, kā teikts, sarunāties valodas dēļ bija grūti) un pie kafijas netikām.
Vīrs teica, ka viņam esot 4 sievas un 18 bērnu (musulmanim varot būt ne vairāk kā 4 sievas).
Viņš mūs arī uzveda augstāk kalnā un parādīja savas sudraba raktuves – vairākas dziļas bedres, kurās viņš meklējot un arī esot atradis sudrabu. Laikam jau katram viņa zeme šķiet skaista, jo arābs ar lepnumu rādīja tuksnešaino ieleju un tādu pat kalnu pretī, sakot, ka te esot ļoti skaisti. Ciemošanās beigās apmainījāmies telefonu numuriem, jo nācās apsolīt, ka atgriezušies mājās viņam dosim ziņu, ka mūsu ceļojums sekmīgi noslēdzies, ko vēlāk arī izdarījām.
7. diena
24.10. Braucām uz Jerash, kur pavadījām krietnu dienas daļu, izstaigājot šo senpilsētu.
Tajā ir daudz tempļu un citu celtņu, arī divi amfiteātri, kas tiek izmantoti vēl šodien, piemēram, pirms 4 gadiem tur bija pilns skolēnu, jo tika svinēta skolotāju diena. Džerašas kolonnu iela un ovālais laukums ir ļoti skaisti un labi saglabājušies.
Aizbraucām arī līdz turpat netālu līdz Soufas palestīniešu bēgļu nometnei (Souf Camp), kur dzīvo no Palestīnas 1967. gadā padzītie palestīnieši (pavisam Jordānijā ir 10 palestīniešu bēgļu nometnes, kurās dzīvo vairāk kā 2 miljoni cilvēku un kuras pārrauga ANO). Iepriekšējā reizē šajā nometnē kāda veca palestīniete stāstīja to, kas represētajiem latviešiem varētu šķist pazīstami – padzīšana no mājām, māju nojaukšana, ģimeņu šķiršana; palestīnieši turpat Jordanijā palikuši dzīvot, lai nebūtu tālu no savas zemes un kādreiz varbūt varētu atgriezties.
Šajā laikā bēgļu nometne izaugusi par nelielu pilsētiņu, kuru no malas nez vai pat varētu nosaukt par bēgļu nometni – atšķirībā no sīriešu bēgļu nometnēm, kas tiešām ir vienkāršas telšu pilsētas (par pilsētiņām tās nenosaukt, jo tās aizņem milzīgu teritoriju) un kurās Jordānijā dzīvo vairāk kā 650 000 cilvēku (2019. gada novembra ANO dati).
No Džerašas līdz Sīrijas robežai paliek kilometri 40, un Daraa robežšķērsošanas punkts jau gadu atkal ir atvērts, kas liek domāt, ka situācija Sīrijā, vai tas mums, rietumniekiem, patīk vai nē, pamazām normalizējas. Paziņa, kas pirms gada strādāja brīvprātīgo darbu Damaskā, ne ar vārdu neminēja ko sliktu. Braucot kaut kur pazib arī ceļa norāde uz Irākas robežu.
Atgriežoties Ammānā apmeklējām lielu tirdzniecības centru blakus Saūda Arābijas un Sīrijas vēstniecībām – mērķis bija nogaršot tur nopērkamo šķidro šokolādi, ko iepazinām iepriekšējā reizē. Veikals kā veikals ar pazīstamiem zīmoliem, vienīgi, ieejot veikalā, tiek veikta drošības kontrole. Pie Sīrijas vēstniecības vairs nebija tie milzīgie ļauži pūļi, kas bija pirms 4 gadiem.
Ammānas Citadeles apmeklējums ir izpalicis, taču tur bijām bijuši iepriekšējā reizē. Tāpat pēdējā vakarā vairs nebija vēlēšanās izbraukt pa slaveno Varavīksnes ielu, kas tāpat izstaigāta bija iepriekšējā reizē un uz kuras redzējām automašīnas vai no visām Tuvo Austrumu valstīm, ieskaitot Irāku un Sīriju.
Vēl paspējam uztaisīt kādu īpašu suvenīru – pudeli ar krāsainām smiltīm, kas veido Jordānijai raksturīgu ainavu ar kamieļiem.
8. diena
25.10. no rīta dodamies uz lidostu.
No īrētā auto tiekam vaļā veikli, iegriežoties autoīres birojā, un ar to pašu braucamo mūs nogādā līdz lidostai, taču pēdējais piedzīvojums ir drošības kontrole. Ryanair mājaslapā rakstīts, ka bērnam līdz 2 g. v. drīkst būt līdzi pārtika un dzeramais, kas nepieciešms lidojuma laikā (tātad – ko uzskatām par vajadzīgu, to ņemam), bet drošībnieks atliek malā mūsu puslitru ūdens pudeli un ābolu sulas paku, sakot, ka Ryanair noteikumi uz viņiem neattiecas.
Pēc sīvām sarunām un, kā šķiet, divu augstāka līmeņa drošībnieku priekšnieku iesaistes, kas vairākkārt zvana pa telefonu un mūsu bīstamo bagāžu atrāda videokamerām, tomēr atdabūjam savu ūdeni un sulu.
Tālākais jau ierasts, ja nu vienīgi pa logu redzamās divas ANO transporta lidmašīnas atgādina, ka Jordānija atrodas visai “karstā” pasaules vietā, pati nemaz nebūdama “karsta”. Nolaižoties Viļņā bez problēmām atdabūjam savu mašīnu (darbojas numura atpazīšanas sistēma – jādara nav pilnīgi nekas) un līdz pusnaktij jau esam mājās.
Ceļojums uz Jordāniju: Praktiski padomi un novērojumi
Cilvēki
Cilvēki draudzīgi, taču nu jau saindējušies ar tūrismu – vairs nezini, kurš ir vienkārši laipns, bet kurš par šo laipnību sagaida, ka kaut ko nopirksi. Jušanās tuvojas Turcijas uzbāzīgumam. Tirgus Ammānā – pirms 4 gadiem tur, būdami baltie, jutāmies kā apskates objekts, bet tagad tirgus pārbāzts ar tūristiem. Tas pats Džerašā – pirms 4 gadiem tur bija tukšs, tagad – tūristu pārbāzts.
Visi kā pasisti uz Robertu – baltais, mazs puika un blonds. Visi vīrieši (neviena pati sieviete!) dod pieci, māj, sveicina, pat bučo nost. Vakariņās restorānos vairākkārt dabūjām ko papildus bez maksas, cik var saprast, Robertam par godu. Vienā restorānā viesmīlis Robertam atnesa saldējumu un pats baroja.
Pēdējā vakarā viesnīcā Ammānā ar Robertu nobildēties vēlējās grupa vīriešu, izrādās – no Irākas. Gandrīz visiem uz vienas acs plāksteris vai tās vispār nav, vienam nav kājas. Prasīt neprasījām, bet domājām, ka varbūt ieradušies Jordānijā uz kādu rehabilitācijas programmu. Teica, ka gribot mājās pie sievām un bērniem un ka te esot jau astoņas dienas. Atšķirībā no jordāņiem klusi, nopietni vīri.
Pīpē visās iespējamās un neiespējamās vietās. Vēēēē… Prieks, ka dzīvojam tur, kur dzīvojam.
Drošība
Neskatoties uz daudzus biedējošajām kaimiņvalstīm, drošība Jordānijā ir tāda pati kā daudzās Rietumeiropas valstīs (kaut kur uzgāju, šķiet, ANO datus). 2015. gadā nebija ne vismazākās baiļu sajūtas staigājot naktī pa nomaļām ieliņām un celiņiem, ko nez vai tik mierīgi darītu tepat Vecrīgā, kur iespējas, ka kāds paprasīs “piepīpēt”, ir krietni lielākas.
Šoreiz šāda staigāšanās vienkārši izpalika. Ziņas, ka kāds kaut kur kādam uzbrucis un sadūris – jā, ir šādi reti gadījumi, kurus masu informācijas līdzekļi pamatīgi izbazūnē, taču, paskatoties mūsu Kriminal inform vai ko līdzīgu, nez vai pie mums neiet trakāk. Viss atkarīgs no masu informācijas līdzekļu pieejas notikumu atainošanā.
Satiksme
Cenas
Kā kam.
1 JOD ir aptuveni 1.3 eiro.
6 x 1,5 l ūdens lielveikalā 0,90 JD, uz ielas vai restorānā 0,5 l par 1 JD.
Vakariņas diviem no 8 līdz 15 JD.
Benzīns – 95. 1,00 JD, 90. – 0,77 JD, bet dīzelis – 0,60 JD.
Āboli –7 JD.
Arābu maizes paka – 0,35 JD.
Pārtika vispār ļoti dārga.
Mūsu rezervētās viesnīcas maksāja 25 – 50 eiro par nakti (brokastis cenā, dažviet arī vakariņas).
Tīrība
Viesnīcas, veikali, restorāni – viss tīrs.
Tiklīdz ārpus tā – kur kaut nedaudz lielāka cilvēku kustība, cūcība ir milzīga – ceļmalas pilnas visdažādākās drazas. Šķiet, ka katrs arī tīra tikai to, kas uz viņu tieši attiecas, piemēram, ja lēta viesnīca aizņem vienu stāvu, tā būs tīra, bet kāpņu telpa uzreiz aiz durvīm būs tā piecūkota, kā pie mums reti kur redzēsi. Jau atkal jāsaka – prieks, ka dzīvojam tur, kur dzīvojam.
Dīvaini, ka pēc staigāšanas visu dienu pa smiltīm kājas vakarā ir gandrīz pilnīgi tīras. Pie mums kļūst melnas kā morim, bet tur ne.
Secinājumi
Zinātkāre nu ir apmierināta, un Jordānija vairs netiek kārota.
Zināt, piedzīvot – jā, bet atgriezties tur tuvākajā laikā vēlēšanās nav. Varbūt kādreiz.